Tas tādiem kas nezin kas ir Regbijs !!(regbija Vēsture)

Regbijs pasaulē nāca... pārpratuma, pat noteikumu pārkāpuma dēļ. 1823. gadā Anglijas pilsētiņā Regbijā futbola spēles laikā kādam no reliģiskās koledžas audzēkņiem apnika bakstīt bumbu ar kājām. Viņš to paķēra rokās un nesa uz priekšu. Izrādījās, ka var arī tā, un kļūst pat interesanti. Veidojās jauna spēle ar jauniem noteikumiem, ar meloņu veidīgu bumbu, ar H formas vārtiem. Tā driz vien kļuva iecienīta studentu, karavīru un jurnieku vidū - jūrasbraucēji regbiju nesa pasaules ostās. Karavīri savukārt to izplatīja Anglijas kolonijās un domīnijās. Nevelti līdz pat pēdējam laikam Lielbritānijas impērijas kādredzējo dalībvalstu vidū kā viena no pasaules līderēm stabili stāvēja vien Francija. Citas valstis vai nu nespēja turēt līdzi, jēb arī netika ielaistas regbija "svētājā ģimenē".

Ja 1823. uzskata par regbija dzimanas gadu, tad oficiālu statusu tas ieguva tikai 1870. gadā, kad Anglijā dibināja Regbija un futbola savienību, izstrādāja pirmos noteikumus un izspēlēja pirmo starptautisko maču starp Skotiju un Angliju.

Angļi (IRB) ilgi uzskatīja, ka ir vienīgi toņa un modes noteicēji regbija pasaulē, neņēma vērā otru starptautisko organizāciju - Starptautisko amatieru regbija federāciju (FIRA). Latvija deviņdesmito gadu sākumā - drošs paliek drošs - iestājās abās.

Ne katrs sporta cienītājs zinās, ka regbijis reiz bijis olimpiskais veids - 1990., 1908., 1920. un 1924. gadā. Piedalījās gan tikai divu vai triju valstu izlases, un īpatnēji tas, ka Lielbritānija ne reizi nav tikusi uzvarētāju godā. Vienīgo reizi piedaloties - sudraba medaļas, toties ASV ir divkārtējs olimpiskais čempions.

Vecākais regbija turnīrs ir Piecu nāciju kauss. Eiropas čempionats FIRA aizgādā notiek kopš 1964. gada.

Nevērojot solīdi biogrāfiju, vienotas pasaules meistarsacīkstes izdevies sarīkot viena divdesmitā gadsimta nogalē. Pirmās notika 1987. gadā Austrālijā un Jaunzēlandē. Var jau pārmest angļiem konservatīvismu un progresa kavēšanu, taču viņu ilggadējā nostāja par regbija būtību ir daudz kā simpātiska, džentelmeniska, pat bruņnieciska. Proti, angļi uzskata, ka regbijs vis nenozīmē uzvaru par katru cenu un visiem līdzekļiem, bet gan ir dzīvesveids īstiem, goprātīgiem cīnītājiem. Tajā līdz pat 1995. gadā nebija vietas profesionālismam spēlētāju pārpirkani. Anglijā ar regnija audzina džentelmeņus. Regbisti ir kā īpaša brālība, kuras kopā tūrēšanās nebeidzas ar notikumiem zaļajā laukumā (kaut nu vienmēr būtu zaļš!). Šo savdabību izjutuši arī ovālās bumbas "bruņinieki" Latvijā. Lai arī "Pūt, vējiņi!" mūsu valsts daudz tautību bērnu mutēs lāgā neraisās, tomēr pie alus kausa regbija pasaulē ierasto dziedāšanu savu reizi piekopj arī Latvijas regbisti. Taču galvenais ir kas cits - viņi, vienkārši zēni, augstu vērtē savu brālību. Ir gana godīgi - cik vien tas postsociālisma apstākļos iespējams. Nav lecīgi - jo regbijs pie mums vēl nav nekāds sporta karalis - tomēr savu reizi atzīst stipras dūres argumentus. Tas, kas reiz nopietni iesācis, no regbija aiziet nespēj nekad. Ja ne ar spēku, tad ar sirdi viņš vinmēr būs tajā lietā iekšā...

Bet regbijs pats Rīgā un Latvijā atnāca tikai 1960. gadā, Vladimira Martisona atvests. Rīdzinieks mācījās Maskavā, turienes Agstākājā tehniskajā skolā, kur pēc 1957. gada Vispasaules jaunatnes festivalā sporta redzējumi atzima PSRS regbijs. (Kā draņķa kapitālistu sports tas sociālisma dzimtenē tika piežmiegts trīsdesmito gadu nogalē - kad gāja bojā ne tikai sporta veidi vien...) MATS studenti līdz tam neredzēto sporta spēli popularizēja ar īstu sportistu degsmi, braukādami pa daudzām citām PSRS pilsētām.

Pirmā darbavieta jaunaja inženierim V. Martinsonam bija Vefā, un turienes sporta klubā pie prieksēža Arnolda Bramberga viņš un regbijs guva pirmo atbalstu uz Latvijas zemes. (Tiesa, ir ziņas par angļu jūrnieku Rīgā izspēlētu maču trīsdesmitajos gados, taču latviei tolaik priekšzīmei nav sekojuši.) VEF stadiona laukums, kur regbiju brienam vēl šodien, ir pirmā treniņa vieta 1960. gada 12. maijā. Līdz ar V. Martinsonu atceramies organizatoru Z. Krasniņu, pirmos regbistus Z. un A. Krūmiņus, A. Ozolu, A. Siliņu, A. Briekšu...